Virszemes televīzija ir termins, kas attiecas uz televīzijas apraides veidiem, kas nav saistīti ar satelīta pārraidi. [1]. Šis termins Amerikas Savienotajās Valstīs ir neparasts, un Eiropā tas ir izplatītāks.
Virszemes televīzijas apraide aizsākās jau pašā televīzijas kā medija pirmsākumos ar pirmo tālsatiksmes sabiedriskās televīzijas pārraidi no Vašingtonas, DC, 7. gada 1927. aprīlī. Līdztekus raidīšanai ar augstu lidojošām lidmašīnām, kas pārvietojas pa cilpu, izmantojot sistēmu ko Westinghouse izstrādāja ar nosaukumu Stratovision, līdz 1950. gadsimta 1960. gadiem, sākot ar kabeļtelevīzijas vai kopienas antenas televīzijas (CATV) sākumu, praktiski nebija citas televīzijas piegādes metodes. Pirmā televīzijas signālu piegādes metode, kas nav sauszemes vide, kas nekādā ziņā nebija atkarīga no signāla, kas radies no tradicionālā zemes avota, sākās, izmantojot 1970. un XNUMX. gados sakaru pavadoņus.
Eiropa
Eiropā Starptautiskās Telekomunikāciju savienības paspārnē Stokholmā 61. gadā notikušajā plānošanas konferencē ("ST1961") televīzijas apraides vajadzībām pirmo reizi tika piešķirtas IV un V joslas frekvences. Tas arī aizstāja 1951. gada plānu (arī Stokholmā), kurā vispirms tika piešķirti II joslas frekvences FM radio un III joslas frekvences televīzijai.
Pēc ST61 konferences UHF frekvences pirmo reizi tika izmantotas Lielbritānijā 1964. gadā, ieviešot BBC2. Lielbritānijā VHF kanāli tika turēti uz vecās 405 līniju sistēmas, savukārt UHF tika izmantoti tikai 625 līniju apraidei (kas vēlāk izmantoja PAL krāsu). Televīzijas apraide 405 līniju sistēmā turpinājās pēc četru analogo programmu ieviešanas UHF joslās, līdz pēdējie 405 līniju raidītāji tika izslēgti 6. gada 1985. janvārī. VHF III joslu joprojām izmanto citās valstīs visā Eiropā PAL apraidei , lai gan daudziem ir plāns to pamest.
Analogās televīzijas visā Eiropā panākumi dažādās valstīs ir atšķirīgi. Lai gan katrai valstij saskaņā ar ST61 plānu ir tiesības uz noteiktu frekvenču skaitu, ne visi no tiem ir iegādāti ekspluatācijā.
Ziemeļamerika
Arī Amerikas Savienotajās Valstīs un lielākajā daļā pārējo Ziemeļameriku virszemes televīzija piedzīvoja revolucionāru pārveidojumu, 1953. gadā beidzot pieņemot NTSC standartu krāsu televīzijas pārraidēm. Vēlāk Eiropa un pārējā pasaule vai nu izvēlējās starp vēlākām PAL un SECAM krāsu televīzijas standarti vai pieņemti NTSC. Japāna izmanto arī NTSC versiju.
Papildus kabeļtelevīzijas draudiem analogā virszemes televīzija tagad ir pakļauta arī satelītu televīzijas un video un filmu satura izplatīšanas internetā konkurencei. Digitālās virszemes televīzijas tehnoloģija ir izstrādāta, reaģējot uz šīm problēmām. Digitālās virszemes televīzijas, īpaši HDTV, pieaugums var beigties ar apraides televīzijas uztveršanas samazināšanos, izmantojot tradicionālās uztveršanas antenas, kas var uztvert HDTV signālus pa gaisu.
Ziemeļamerikā virszemes televīzija darbojas no 2. līdz 6. kanālam (VHF zema josla, Eiropā pazīstama kā I josla), no 7. līdz 13. (VHF augsta josla, citur zināma kā III josla) un no 14. līdz 69. (UHF. televīzijas grupa, citur IV un V joslas). Kanālu numuri apzīmē faktiskās frekvences, ko izmanto televīzijas signāla pārraidīšanai. Turklāt televīzijas tulkus un pastiprinātājus var izmantot, lai pārraidītu virszemes TV signālu, izmantojot citādi neizmantotu kanālu, lai aptvertu apgabalus ar marginālu uztveršanu. Diagramma, kurā redzams Ziemeļamerikas televīzijas bandplāns, ir atrodama šeit.
Digitālā televīzija
Deviņdesmito gadu vidū interese par digitālo televīziju visā Eiropā bija tāda, ka CEPT sasauca konferenci "Chester '1990", lai vienotos par līdzekļiem, ar kuriem digitālo televīziju varētu iekļaut ST97 frekvenču plānā.
Digitālās televīzijas ieviešana 1990. gadu beigās un 21. gadsimta pirmajos gados lika ITU sasaukt reģionālo radiosakaru konferenci, lai atceltu ST61 plānu un tikai tās vietā ievietotu jaunu digitālās apraides plānu.
2005. gada decembrī ES ir nolēmusi līdz 2012. gadam pārtraukt visas analogās televīzijas pārraides un visu zemes televīzijas apraidi pārslēgt uz ciparu (visas ES valstis ir vienojušās par DVB-T izmantošanu). Nīderlande pāreju pabeidza 2006. gada decembrī, un dažas ES dalībvalstis ir nolēmušas pabeigt šo pāreju jau 2008. gadā (Zviedrija) un 2009. gadā (Dānija), savukārt Lielbritānija sāka pāreju 2007. gada beigās, un tas nebūs valsts mēroga pāreja Divas dalībvalstis (kas nav norādītas paziņojumā) ir izteikušas bažas, ka tehnisku ierobežojumu dēļ tās, iespējams, nevarēs pāriet uz pāreju līdz 2012. gadam. Paredzams, ka pārējās ES dalībvalstis pārtrauks analogās televīzijas pārraides. līdz 2012. gadam.
Daudzas valstis izstrādā un novērtē zemes ciparu televīzijas sistēmas.
Ziemeļamerikā ATSC noteiktā specifikācija ir kļuvusi par zemes ciparu televīzijas standartu. Amerikas Savienotajās Valstīs FCC ir noteicis analogo pakalpojumu izslēgšanas galīgo termiņu līdz 17. gada 2009. februārim. Visiem televīzijas uztvērējiem tagad ir jāietver digitālais uztvērējs. Kanādā Kanādas Radiotelevīzijas un telekomunikāciju komisija (CRTC) ir noteikusi 31. gada 2011. augustu par datumu, kad lielākajā daļā valsts valstu, izņemot Ziemeļkanādu, tiks pārtraukta analogās pārraides ētera pārraide.
citu mūsu produktu:
